Filozofija ir ļoti daudzšķautņaina un tās šķautnes nav prātam aptveramas. Kopš pasaules pastāvēšanas pirmssākumiem, cilvēks tiecas izzināt pasauli. Izzināt nevis caur ikdienišķajām lietām, bet gan caur dziļākas jēgas meklējumiem. Vēsture runā par laikiem, kuri bijuši, par cilvēkiem, kuri bijuši, par lietām, kuras bijušas un par domu, kura joprojām IR!
Cik filozofu, tik viedokļu, un vairāk vai mazāk sekotāju katram no tiem! Filozofs ir dzimis lai atvērtu pasaulei jaunus logus, ko ikdienā mēs paši nemaz tik bieži neatveram. Viss šai pasaulē ir daudznozīmīgs, un tikai miris cilvēks klusējot piekrīt visam, ko viņam saka… Bet vārds no kaut kā ir cēlies, kas nozīmē to, ka katram vārdam ir sava jēga! Grāmatu „Cilvēks un vārds” pats autors Sergejs Averincevs uzsāk ar to, ka atklāj sava pienākuma augstāko misiju – izklāstīt lasītājam pēc iespējas precīzāk, kādā nozīmē lietots nosaukumā katrs vārds.
Viduslaiku kultūra vispār un sevišķi bizantiskā kultūra nepārtrauca lolot vārdu, turklāt izrotātu, retorisku vārdu, kas nepavisam nav teikts "vienkāršībā", dažkārt tas ir pat uzkrītošāk, nekā mums patiktu. Bet pašam "vārdiskajam" šajā kultūras pasaulē ir īpaša uzbūve, tas tuvinās ārpusvārda semiotisko līdzekļu izteiksmīgumam - piemēram, ceremoniālo žestu nozīmīgumam vai insigniju blīvajai materialitātei. Tāpat arī eidosu saskatīšana gūst citu modu esamības vērojuma priekšā. Šā esamības vērojuma rūpīgi koptais primāts ir viens no viduslaiku kultūras savdabības svarīgākajiem faktoriem.
…
