Darba līgums pieder pie tiem tiesiskajiem darījumiem, kurus noslēgt nākas absolūtam vairākumam fizisko personu, kā arī juridisko personu. Faktiski tas jāattiecina uz visām fiziskajām personām, kas stājas darba tiesiskajās attiecībās, bet īpaši uz darba ņēmēju, kuram šīs attiecības nozīmē noteikta darba veikšanu, par to pretim saņemot darba samaksu. Darba līgums ir līgums, tātad tiesisks darījums, ar kuru tiek juridiski nostiprinātas darba tiesiskās attiecības, kas pastāv starp konkrēto darba devēju un konkrēto darba ņēmēju.
Pēc Latvijas Republikas likumdošanas, konkrēti - Latvijas Darba likumu kodeksā (turpmāk - DLK), atrodamās definīcijas darba līgums ir “tāda rakstveida vienošanās starp darbinieku un darba devēju, saskaņā ar kuru darbinieks apņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties iekšējai darba kārtībai vai darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs apņemas nodrošināt darba samaksu un darba apstākļus, kas paredzēti likumdošanas aktos, darba koplīgumā un pusēm vienojoties” (DLK 14.p. l.d.). Pirmkārt, no šī panta izriet fakts, ka darba līgums ir rakstisks pēc formas. Jāņem vērā, ka atbilstoši Latvijas Civillikumam (turpmāk - CL) rakstveida forma ir darījuma būtiska sastāvdaļa. Tātad, “ja likums prasa rakstisku formu kā darījuma būtisku sastāvdaļu, tad darījums pirms attiecīgā akta taisīšanas nav spēkā”. No šī apsvēruma izriet daudzkārt uzsvērtā patiesība - ja kāda juridiska vai fiziska persona nodarbina citu fizisku personu, uzticot tai zināmus darba uzdevumus un par to veikšanu maksājot zināmu atlīdzību, bet nenoslēdzot ar viņu rakstveida darba līgumu, šo personu starpā nepastāv darba tiesiskās attiecības.1…
