Manuprāt, ar koku nociršanu autors ir parādījis ne tikai visvarenību pret dabas skaistumu, bet arī pret dzīvību, jo oši simboliski ir arī māja un ģimene, tāpēc, nocērtot tos, Edvarts it kā nogalina dzīvas būtnes, darot to tik viegli un neaizdomājoties par to, kas ļoti labi attēlo cilvēku visvarenību pret dabu un arī pret dzīvību kopumā.
Vēl viens tēls, kura rīcībā bieži vien parādās šī īpašība, ir Noliņš, jo viņš, lai gan reizēm arī cenšas dabu nepostīt, piemēram, epizodē ar ošiem, kurus negribēja cirst, dažreiz dara pavisam pretēji, ignorējot Indrānu tēva uzskatus. Viena no spilgtākajām epizodēm, kurā tas izpaužas, manuprāt, ir ābeles vidus izdedzināšana, jo, nopostot to, Noliņš it kā vēršas pret dzīvību, nenovērtējot to un uzskatot, ka tas nemaz nav svarīgi: „Un nav jau tur arī nemaz tik daudz ko žēlot, meža ābele vien jau bija. Vezums malkas.”…
