-
Veimāras republika 1918.-1933.gadā
1925. g. franči atstāja Rūras apgabalu, jo Vācijas valdība, kuru vadīja Gustavs Štrēzemans, atsāka reparāciju maksājumus. Vācijas uzplaukumu ietekmēja arī amerikāņu baņķiera Č. Dauesa izstrādātais pasākuma plāns – piešķirt Vācijai 200 milj. dolāru aizdevumu, tādējādi līdzsvarojot reparāciju nomaksu, kā arī sekmīgi īstenota naudas maiņa Vācijā. Rezultātā mazinājās arī komunistu un nacistu ietekme Vācijas politikā. 1924. g. maijā par nacistiem bija balsojuši 1,9 milj. vēlētāju, bet 1928. g. vairs tikai 0,8 milj.
Pēc pirmā Vācijas prezidenta – sociāldemokrāta F. Ēberta nāves 1925. g. par Vācijas prezidentu ievēlēja feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu. Viņš bija 77 gadus vecs un nepietiekami orientējās politikā, bet atbalstīja labējos spēkus Vācijā. Valstī iestājās zināma ekonomiskā un politiskā stabilitāte. Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu - 1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera amatā iecēla Ādolfu Hitleru. Un tālāk Vācija un pasaule piedzīvoja viņa valdīšanas laikus.
…
Viss sākās ar 1918. gada novembra Vācijas revolūciju, kad no 1918. g. novembra līdz 1919. g. martam notika pārmaiņas, kuras pārveidoja Vāciju no konstitucionālas monarhijas uz parlamentāri demokrātisku republiku. Revolucionāri pasludināja Vāciju par republiku, kas iepriekš bija monarhija, tas ir, ķeizars tika gāzts no troņa. Pie varas nāca labējie sociāldemokrāti. Jaunās vācu republikas dibināšana ilga līdz 1919. g. vasarai. Janvārī tika ievēlēta Nacionālā sapulce, kurai vajadzēja izstrādāt valsts konstitūciju. Sēdes tika noturētas Veimārā, tāpēc Veimāras konstitūcija, Veimāras republika, Veimāras valsts, jo Berlīnē šajā laikā bieži notika dažādi konflikti. Izstrādāto konstitūciju 11. augustā apstiprināja un par pirmo Vācijas valsts prezidentu kļuva Frīdrihs Ēberts.