Nejūtos īpaši pērliecināta par savām zināšanām ekonomikas jomā, lai iegrimtu dziļās pārdomās par nodokļu politiku un citām ekonomiskajām norisēm Latvijā. Tādēļ padalīšos savās pārdomās par tādu vienkāršu lietu, kā lauku iedzīvotāju ienākumi un izdevumi.
Pats labākais veids kā to izdarīt, manuprāt, ir ņemt par piemēru kādu konkrētu cilvēku ikmēneša ģimenes budžetu un nedaudz paskaitīt latiņus un santīmiņus, kas tiek iegūti un tērēti. Ģimenē ir vīrs un sieva ( sauksim viņus par Jāni un Baibu )un divi pirmsskolas vecuma bērni, kas apmeklē bērnudārzu. Jānis strādā kokzāģētavā par “štelleri” (neprasiet man, ko tas nozīmē – nezinu ) un dara viņš to neoficiāli – bez darba grāmatiņas, nemaksājot nodokļus, nekrājot pensijas fondu un nesaņemot nekādas sociālās garantijas. Toties viņš saņem vidēji 160 latus mēnesī. Paskatīsimies ko nopelna Baibiņa, kas atšķirībā no Jāņa strādā “ar papīriem” t.i. – oficiāli un legāli. Viņa strādā privātā uzņemumā un saņem 110 latus mēnesī. Pēc tam, kad no šīs naudiņas tiek nomaksāts sociālais nodoklis 8 % apmārā un ienākuma nodoklis 25 % , Baibas maciņā paliek 75 lati un 90 santīmi. Ak, jā – par abiem bērniem viņi vēl saņem no valsts ikmēneša pabalstu, kas kopā sastāda 9 latus.
…
