Bez daudzajiem kontrastiem šīs romāns nebūtu tik emocionāli bagāts, kā arī nebūtu iespējams tika labi izprast varoņus. Piemēram, Ievuks bērnībā atšķiras no pieaugušās Ievas, un to pašu var teikt arī par Aiju bērnībā un Aiju, kā precētu sievieti. Spilgti izpaužas Aijas un Ievas tēla pretstati. Labi pamanāma ir arī atšķirība starp Jāņa izturēšanos pret Aiju un Aijas attieksmi pret Jāni. Šis vīrietis no sirds mīl savu Aiju, bet viņa pat nav spējīga mīlēt.
Ievuks bērnībā bija bērns, kas „nevarēja dzīvot, citus neaprunājusi”. Vienmēr zināja visu un par visiem un nemitīgi baumoja. Bet, kad Jānis satika jau pieaugušo Ievu, izrādījās, ka esot „iznācis varens skuķis. Ir augums, ir arī tikums”. Meitene bija pilnīgi izmainījusies, „viņas čaklās rokas visur atstāja spodrību un kārtību”. Turpretim Aija bērnībā tika raksturota kā laba meitene. Jāņa māte teica: „Kā jau bāreņa bērns, tāds jau mākot un zinot, kā pasaulē jādzīvo.”
Bet pieaugusi, Aija izmainījās uz slikto pusi. Kad Jānis viņu satika, atklājās, ka „viņa vairāk līdzinājās tām kaprīzajām, daudzpaģērošām sievām”. Ir skaidri redzams, ka Ievas tēla attīstība ir pilnīgi pretēja Aijas tēla attīstībai.…
