Izlasīju no tā laika spilgtākā rakstnieka Aleksandra Čaka darbu „Sprediķis Piņķu baznīcā”. Šis darbs parāda, ka mana tauta ir zelts un tās dvēsele iz mūžīga. Latvieši tik tiešām nesaprata, kas ir bailes, jo viņi bija drosmīgi un skatījās pat virsū īstam viesulim, kuru viņi nezināja vai varēs apstādināt. Manas tautas stiprumu neviens nekad neizpratīs, jo tas, kam pat 11. un 18 novembrī ir grūti aizdedzināt vienu svecīti kaut vai mājās un aizdomāties par saviem tautas brāļiem, kas atstāja dvēseli smilšu kalniņā, lai būtu brīvība un taisnība savā tēvu zemē, ir ļoti nožēlojami. Manas tautas sarkanbaltsarkanais karogs plīvos mastā mūžīgi un latviskais varēs zaļot vienmēr. Pēc manām domām, katram latvietim ir jābūt sirdī apziņai : „mēs izcīnījām brīvību un tai jāpaliek latviešu pūrā saules mūžu...” …
