Mūsdienu sabiedrībā nodarbinātībai ir fundamentāla nozīme, kas nodrošina izdzīvošanu, kā arī ir kā pamats gan paša dzīves vadīšanai, gan arī pašizteikšanai. 2002.gadā, neskatoties uz apvērsumu, ar kuru vajadzēja cīnīties Austrumvācijas darbaspēka tirgū, darbā pieņemto cilvēku skaits bija palielinājies gandrīz par diviem miljoniem līdz 38.7 miljoniem. Tajā pat laikā, tomēr apmēram četri miljoni bija bez darba. Jau ieviestās reformas un tālākās strukturālās reformas ir domātas, lai sasniegtu ilgstošā bezdarba samazināšanos.
Vairāk kā divas trešdaļas no nodarbinātiem strādāja apkalpojošā sektorā, figūra, kas ir būtiski augusi pēdējo dažu gadu laikā. Un otrādi, cilvēku skaits, kuri ir strādājuši rūpniecībā, ir samazinājies gandrīz no 30 procentiem 1991.gadā uz 20,8 procentiem esošajā laikā. Nenoliedzami, vairums no tiem, kam bija izdevīgs darbs, proti, 34.1 miljons, strādāja kādam citam, veseli četri miljoni bija pašnodarbināti/neatkarīgie. [3]…
