Sava pētījuma pamatā izvēlējos latviešu rakstnieka stāstu, kurā tiek interpretēts sengrieķu mīts par Ikaru, jo tas tieši un nepārprotami sasaucas ar antīkās pasaules tekstu – mītu par Ikaru un viņa tēvu Daidalu. Mani piesaistīja tas, ka M. Zelmenis neaprobežojas ar vienu interpretāciju, bet sava stāsta ietvaros sniedz veselas 7 mīta interpretācijas. Vispirms uzskaitīšu visu fragmentu galvenās sižetiskās līnijas.
1.Ir konkretizēta vieta un laiks – Krētas jūra (saglabāta vēsturiskā – mītiskā – telpa), 1. septembris. Ikara nāves cēlonis – iereibuša jūrnieka raidīta bulta.
2.Ir minēta vieta un laiks – Herakliona, 27. jūnijs. Autors spēlējas ar žanru, un mītu ielogo drāmas žanrā. Darbojas 3 sengrieķu mītos minētas personas – Ikars, Daidals, Ariadne. M. Zelmenis mītisko sižetu pārveido par mīlas stāstu – Ariadne greizsirdības dēļ sabojā Ikara spārnus un uzrīda vēl savus sargus. Ikars bēgot iet bojā...
Galvenā abu tekstu līdzība ir mītiskais sižets par Daidalu un Ikaru: atēniešu amatnieks Daidals izgatavo spārnus, lai abi ar dēlu aizbēgtu no Krētas salas. Kopīga sižeta izmantojums, manuprāt, ir ģenētiska līdzība, ko nosaka abu tautu kultūras sakari, kas ir bijuši neizbēgami, jo antīkās kultūras mantojums ir daudzu mākslas stilu un virzienu pamatā. Tomēr tas ir vienīgais abiem tekstiem kopīgais elements, kas netiek pārveidots, dekonstruēts savā vienotajā veselumā, kaut gan par dekonstrukciju runāšu vēlāk. …
