9. Viens no krājuma “Antracīts” dzejoļiem, kas mani uzrunāja visvairāk, ir dzejolis “Aviācija”.
Dzejolis ir par cilvēka sapņiem un bailēm un nespēku tos sasniegt.
Katram cilvēkam ir dots potenciāls, lai kaut ko sasniegtu, lai “paceltos gaisā” – īstenotu savas kvēlākās ilgas un vēlmes. Taču “divsimt mamutspēku motors trīs un apdullinošs par gaisā celšanos melo” - bailes spēj ierobežot un sasaistīt, tās var apturēt cilvēka izaugsmi, tās var būt šķērslis cilvēka ceļam pretī izdošanai.
“Skrejceļs par īsu” - ja bailes saista cilvēku, tās būtībā cilvēku apzog. Bailes piesaista daļu cilvēka spēku un cilvēkam tiek atņemts nepieciešamais enerģijas daudzums, dzenulis un ticība sev. Taču, ja trūkst nepieciešamās enerģijas, nav iespējams “pacelties”. Lai lidmašīna paceltos, tai nepieciešams uzņemt ātrumu pa konkrēta garuma skrejceļu pilnā ātrumā. Ja cilvēku saista bailes, viņš nespēj uzņemt šo nepieciešamo “ātrumu”.
Ne vien bailes ierobežo cilvēka spēju sasniegt. Arī neticība sev bruģē ceļu uz neveiksim. Un atkal būs “skrejceļs par īsu”. Ja indivīds sevi novērtē pārāk zemu, tas pats iznīcina savu potenciālu un iespējas.
Cilvēks, kurš vēlas sasniegt augstumus, taču baidās atrauties no zemes, nonāk sāpīgā pretrunā:“Kad dvēseles padebessmīlestība – skaļa un lecīga. Un mīlestība uz zemi – par mazu. Bļauj debesīs netiekošā aviācija” un tad “visbriesmīgs ir decibels” .
Cilvēks, kurš nespēj pārvarēt savas iekšējās bailes un nedrošību, ir dziļi nelaimīgs. Tas ir kā sabojājusies aviācijas tehnika. Domāta lidošanai, taču nelido.
…
