Kopš domājošu civilizāciju pirmsākumiem (par kurām pastāv rakstiskas liecības), ko mūsdienās visbiežāk saista ar Seno Ēģipti un Seno Divupi (Mezopotāmiju), cilvēki vienmēr ir kaut kādā veidā ierobežojuši sevi jeb precīzāk sakot – turējuši sevi rāmjos un nav ļāvuši varu katram instinktam un iegribai. Gadsimtiem ejot, dažādas uzskatu sistēmas ir izstrādājušas dažādus vērtību jeb ētikas kodeksus. Ētika ir viena no galvenajām filozofijas nozarēm (Ētikas filozofija (saukta arī par morāles filozofiju) ir disciplīna, kas apskata to, kas ir morāli labs un slikts, pareizs un nepareizs. Tāpat šis termins tiek attiecināts uz jebkuru sistēmu vai morālo vērtību teoriju vai principu1). Un tā ir tikusi izstrādāta vēl pirms cilvēki formulēja vārdu ētika un deva tam kādu nozīmi.
Galvenokārt ētikas un kārtības kodeksus (kas būtībā bieži vien ir sava veida ētikas kodeksi) rada, lai uzturētu zināmu sistēmu un kārtību. Kā spilgtu piemēru var minēt gan visās lielākajās reliģijās kritizēto, gan visā civilizētajā pasaulē nosodāmo un bieži vien kriminālsodāmo grēku - asinsgrēku. Pret to cilvēku prātos ir izstrādāta negatīva attieksme vienkārša iemesla dēļ, jo asinsgrēkā dzimst slimi un neveselīgi pēcnācēji, tādēļ, attiecīgās tautas vai reliģisko biedru saglabāšanās nolūkos to kultivē kā kaut ko negatīvu. Pirmie šādi rakstītie morālo kodeksu paraugi ir atrodami jau minētajās Mezopotāmijā un Senajā Ēģiptē.…
