Franču rakstnieks, literārā modernisma pārstāvis, atspoguļoja cilvēka es psihiskās pārvērtības laika gaitā. M. Prusts pētīja cilvēka iekšējo pasauli, aktuālus un pagātnes notikumus sasaistot kopainā.
Marsels Prusts, turīga medicīnas profesora dēls, piedzima Oteijā un uzauga Parīzē. Desmit gadu vecumā viņam sākās astmas lēkmes, - slimība viņu mocīja un liedza apmeklēt skolu. Tomēr M. Prusts to sekmīgi pabeidza. Pēc dienestā pavadīta gada (1889) viņš nonāca politisko zinātņu skolā un sāka apmeklēt filozofa Anrī Bergsona lekcijas Sorbonnā. No profesionālas izglītības M. Prusts atteicās, jo vecāku īpašums nodrošināja bezrūpīgu dzīvi. M. Prusts varēja pilnīgi pievērsties pirmajiem literārajiem mēģinājumiem - prozas darbiem un rakstiem, kas no 1892. g. tika publicēti laikrakstos un žurnālos. [1]
Turpmākos astoņus gadus M. Prusts strādāja pie romāna, kuru īsi pirms pabeigšanas vīlies saplēsa, tomēr saglabāja. Romāns, kas iznāca tikai 1952. g. ar nosaukumu "Žans Santeijs" (Jean Santeuil), ir sava veida pieteikums vēlākajam pamatdarbam "Zudušo laiku meklējot". Romāna "Žans Santeijs" centrā ir subjektīvs stāstītāja pārdzīvojumu izklāsts. M. Prusts gribēja parādīt, ka atmiņas par pagājušiem notikumiem ir spēcīgākas par šībrīža pārdzīvojumu. Viņš radīja stāstījuma veidu, kurā notikumi tiek attēloti divkārt: vienreiz – notikuma brīdī, otrreiz – atmiņās. [1]…
