Viena no raksturīgākajām Ziemas svētku tradīcijām ir bluķa vilkšana. Nodarinātā paprāvā bluķī , abos tā galos, iestiprināja resnas virves, ko tad pie abiem galiem saņēma braši puiši. Bluķa vilcējiem sekoja lielāks ļaužu pulks, īpaši jaunieši, taisīdami troksni, gan ar sitamajiem rīkiem, gan līksmi sasaucoties. Tādā veidā domājās aizbaidām ļaunos garus, jo uzskatīja, ka tie sevišķi sarosās saulgriežu laikā. Pēdējā no apmeklētajām mājām bluķi ievēla degošos salmos un sadedzināja.
Par bluķa vilkšanu, par kuru dainās un ticējumos diemžēl ir maz liecību, viens no pirmajiem liecina P. Eihorns darbā „Reformatio gentis letticae in ducatu Curlandiae” 1636. gadā:” Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, viņi bezkaunīgiem dieviem kalpojuši un arī tiem nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus svinējuši. Un mūsu Kristus naktī, kā arī vakaru pirms tam viņiem ir bezkaunīgi svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkšanu un kliegšanu, kad tie no vienas mājas uz otru ar negantu kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidū citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada.…
