Fragments “Diriģents” apraksta varas izpausmi, kurā “diriģents” jeb valsts
pārvaldītājs “diriģē” jeb nosaka savus likumus, normas un valsts pārvaldi kopumā.
Valsts pārvaldītājs dod pavēles “orķestrim” jeb valsts pārvaldes locekļiem, iestādēm
un citām valsti ietekmējošām organizācijām, taču vēlāk šis “orķestris” ziņo “diriģenta”
informāciju valsts iedzīvotājiem jeb “orķestra klausītājiem” un pakļauj tai. Ar vārdu
sakot, šis fragments skaidri parāda diktatorismu. Frāzes tekstā “viņš stāv viens pats”
un “viņš stāv uz paaugstinājuma” jau liecina par kādu pārāku spēku, kas spēj ietekmēt
pārējos. Tekstā tiek teikts: “viņam ir vara pār balsu dzīvību un nāvi”. Ja kaut kas notiks
ne tā kā diktators ir plānojis, viņš var izdarīt jebko. Pat nogalināt. Tieši tāpēc “klausītāju
klusā sēdēšana iekļaujas diriģenta nolūkā tāpat kā orķestra pakļaušanās” jeb valsts
iedzīvotājiem nav vārda brīvības, kā arī valstiskām organizācijām un valsts pārvaldei
nekas neatliek, kā paklausīt diktatoru.…
