Saule ir galvenais pieturas punkts vēl citai - pasaules Visuma laiktelpas divdaļībai starp šo sauli un viņu sauli. Šī saule sevī ietver gan visu fiziskās pasaules vielisko esamību, gan arī laika dimensijā nodzīvoto cilvēka mūža posmu. Simboliski tā ir dienas un dzīvības valstība. Tās dubultniece ir viņa saule, kas vairs neatrodas zem “šīs” - visiem redzamās - saules, bet gan pavisam citā - radikāli atšķirīgā esamības plāksnē. Saules(koka) tēls ir plaši izmantots latviešu mitoloģijā. Tas atspoguļojas tautasziesmās, pasakās un ornamentikā. Saules koku dēvē ļoti dažādi - dzīvības koks (ēģiptiešu sikomore), pasaules koks, cilvēka dzīves koks, dzīvības un nāves koks - acteku pasaules koks, kam abās pusēs stāv saules dievs un nāves dievs, labā un ļaunā atzīšanas koks (kristietības simbols), debesu koks, gudrības koks, nāves koks, sarkanais koks.
Zemes rašanās latviešu folklorā
Latviešu folklorā neesmes stāvoklis tikpat kā nav raksturots. Izcelšanās teikās parasti iztiek ar vienu ievadteikumu: "Sen senos laikos zemes nebijis." buramvārdos, arī tautasdziesmās šo pirmatnējo haosa "izskatu" palīdz rekonstruēt nolādējuma vārdi,vārdi, kuros nolādamajam noveē atgriezties pirmatnēja (neesmes) stāvoklī. Neresme saistās ar melnu vai satrakotu jūru (jūra šņāca,jūra krāca/ Ko tā bija aprijusi? LD 30 765,8 ), kas nereti pielīdzināta melnai čūskai ( Tu jūriņ melna čūska LTdz 13 400)…
