Ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pagājušā gada maijā noslēdzās būtisks valsts attīstības ceļa posms. Pēc neatkarības atjaunošanas virzība uz ES un NATO bija visu valdību galvenais mērķis. Šī mērķa sasniegšanai tika veiktas reformas nozarēs, likumdošanā un pārveidotas valsts pārvaldes institūcijas. Šobrīd Latvijai stāv priekšā jauns izaicinājums – izvēle starp – nedarīt neko, vai stratēģiski plānot attīstību,lai ātrāk izrautos no nabadzīgākās ES dalībvalsts statusa.
Latvijas valsts atpalicība no citām ES dalībvalstīm lielākoties izskaidrojama teiši vēsturiski – Latvija 50 gadus atradusies PSRS okupācijā, kas nozīmē neefektīvas ekonomiskās sistēmas pielietojumu un stagnāciju, nerunājot nemaz par represijām pret valsts pamatiedzīvotājiem, pie tam sevišķi tiem, kam bija kāds intelektuāls potenciāls vai arī materiālaisnodrošinājums, piedzīvojuši 2 Pasules karus, kur karadarbība tieši skāra Latvijas teritoriju, arī tālākā pagātnē neskaitāmas reizes atradušies zem citu valstu kundzīas (Krievijas, Vācijas, Polijas, Zviedrijas), kas ļoti negatīvi ietekmējis valsts ekonomisko attīstību un nostabilizēšanos. Latvija atkopšanos un pāreju uz jaukto ekonomisko sistēmu uzsāk krietni vēlak kā citasEs valstis (it sevišķi R-Eiropas), pietam gluži no nulls, tāpēc ir pašsaprotams, ka Latvija, apkopojot aficiālos datus, statistikā parādās kā viena no pēdējām un zemāk attīstītākajām valstīm.…
