-
Francijas Tautas frontes valdību iekšpolitika: nostādnes vēstures literatūrā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Tautas Frontes izveidošanās | 5 |
| 1934.g. 6. februāris | 6 | |
| 2. | Tautas Frontes valdības | 8 |
| Historiogrāfijas analīze | 13 | |
| Literatūras saraksts | 14 |
Historiogrāfijas analīze
Lielākā daļa šajā referātā izmantoto autoru ir vienisprātis, ka Tautas Fronte bija
politisks eksperiments, kurš bija iespējams tikai no 1936-1938.g., jo tikai šajā laikā,
politiskā situācija Eiropā atļāva izveidoties šādai koalīcijai pret fašismu. Cik ļoti tas
izdevās vai neizdevās, autori atstāj paša lasītāja ziņā, taču virza domāt, ka Tautas
Fronte bija laikmetam raksturīgs uz sabiedrības reakciju bāzēts veidojums, ar kura
palīdzību, Francijas sabiedrība šķietami mēģināja panākt, lai tās sociālais un
ekonomiskais stāvoklis uzlabotos. Līdz Tautas Frontes izveidei, labējie spēki
acīmredzami bija savus resursus izsmēluši un sabiedrība vēlējās pēc iespējas ātrāk
atgūties no krīzes ietekmes.
Autors Pakstons min, ka Blūms, veidojot savu politiku, burtiski izspieda visu ko
no šādas Tautas Frontes koalīcijas varēja, un tas ko viņš sasniedza bija iespējamais
maksimums. Taču šķietami Blūms varēja tomēr vairāk sasniegt, veidojot vairāk
kompromisus parlamentā un nekonfrontējot tik daudz ar savas koalīcijas partijām.
Autors Engelss savukārt norāda, ka Blūma valdībai drīzāk vajadzēja apzināties, ka
īstā „sāls” Francijas ekonomikā bija nevis lielie uzņēmumi, uz kuriem koncentrējās
Blūma politika, bet gan mazās zemnieku saimniecības, kuras bija absolūtā majoritāte,
jo Francija lielāko tiesu tomēr bija agrāra, ne tik industriāla valsts.
Savukārt autori Findlijs un Rotnijs savā grāmatā akcentē to, ka Blūma politika,
būdama šķietami vērsta uz sociālismu, tomēr virzījās uz priekšu ļoti lēnām. Tika
nacionalizēti tikai dzelzceļi, ieroču ražotnes un Francijas Banka, kas pēc autoru
domām, bija nepietiekoši soļi. Autori norāda arīdzan uz to, ka Blūms, veidojot savu
politiku mēģinādams apmierināt visu partiju prasības un intereses, nespēja apmierināt
nevienu no tām.
Visbeidzot, autors Forteskjū analizē Tautas Frontes darbību un pieņemtos lēmums
pēc iespējas detalizētāk. Manuprāt, šis darbs Third Republic in France 1870-1940:
Conflicts and Continuities šķietami vislabāk ataino Tautas Frontes darbību un ieteiktu
ar to noteikti iepazīties.…
Tautas fronte Francijā, kura bija franču 30. gadu spilgta liecība, parādīja, ka Francijas patiesais saimnieciskais stāvoklis itin nemaz neliecināja, ka viss šajā valstī notiekošais bija tik rožains, kā parlamenta deputāti to centās pasniegt. Sabiedrība prasīja plašas reformas, jo Francija pamatīgi sāka pamatīgi atpalikt no citām Rietumeiropas valstīm. Šāds prasījums pēc reformām nonāca līdz pat masu nekārtībām 1934.g. 6. februārī, kad antiparlamentāras kustības izvērsa cīņas ar policiju. Šos cīniņus netieši atbalstīja arīdzan komunisti. Parlamenta partijas, īpaši radikāļi, sociālisti un komunisti nevēlējās fašisma turpmāku attīstīšanos Francija, tāpēc nolēma savstarpēji sadarboties. Līdz ar 1936.g. vēlēšanām, kurās ļoti lielas prognozes tika liktas uz Croix de feu jeb pulkveža La Roka profašistiskās kustības uzvaru, tomēr uzvarēja topošās tuatas Frontes partijas. Līdz ar to, tika izveidota koalīcija, kuras kopīgais mērķis būtībā bija iestāties pret fašismu un uzlabot sociālekonomisko stāvokli Francijā. Protams, sadarboties bija ļoti grūti, koalīcijas partiju dažādo uzskatu dēļ, tāpēc visas pūles premjerministri Leons Blūms un nedaudz arī Kamils Šatēns veltīja partiju vienotībai. No tā cieta pati sabiedrība, kura nezināja ko gaidīt no Tautas Frontes valdībām. No tām gan visvairāk izcēlās Blūma valdība, kura ieviesa nopietnas reformas strādnieku sociālekonomiskā stāvokļa uzlabošanā, kā arī reformējot nodokļu sistēmu. Taču tas nemazināja ASV Lielās depresijas negatīvo ietekmi uz Francijas ekonomiku. Tā gluži otrādi – nepareizas politikas rezultātā iestiga dziļākā krīzē. Divas reizes tika devalvēts franks, taču tas nedeva vēlamos rezultātus, kas kāpināja sabiedrības neapmierinātību. Drīz vien, tautas Frontes koalīcija vairs nevarēja nodrošināt balsu vairākumu, jo Radikālā partija nespēja vienoties ar sociālistiem un komunistiem par sadarbošanos. Lai gan formāli, Tautas Frontes valdība strādāja 2 gadus – no 1936.g. 4. jūnija līdz 1938.g. 10. aprīlim, visaktīvākā darbība notika Leona Blūma valdīšanas laikā no 1936.g. 4. jūnija līdz 1937.g. 22. jūnijam. Tautas Fronte, kā politisks eksperiments ir bijis ārkārtīgi neveiksmīgs, tā min daudzi autori, un tam var tikai piekrist, jo sadarboties tādi spēki, kuru partiju programmas pamatīgi atšķiras ir smaga politiska kļūda. Lai veidotos priekšstats par Tautas Frontes iekšpolitiku, savā referātā esmu iekļāvis galvenos punktus, kurus ir nepieciešams zināt, lai objektīvi varētu izvērtēt Tautas Frontes valdību darbu.
