Francs Boas rakstā „Par mainīgajām skaņām” (1889) vērš uzmanību uz lingvistikas un antropoloģijas izpētes problēmām, kas iespējams varētu skaidrot paramedicīnisku diagnozi kā ”skaņu-aklums”. „Skaņu-aklums” ir dzirdes fenomens, kad noteikts indivīds nespēj izšķirt noteiktas toņkārtas un tembra skaņas. Boas norāda uz iespējamo cēloni kā noteikta veida kategoriju vai priekšstatu režģi vai tīklu caur ko, subjekts uztver ārējo realitāti. Viņš ar piemēru palīdzību akcentē to, ka lai cilvēks spētu atpazīt lietu, lietas īpašību tam jau iepriekš jāpiemīt iegūtai vai iedzimtai spējai to atpazīt. Kā labs piemērs tam attiecībā uz zaļās krāsas uztveres spēju ir kultūras, kurām nepastāv zaļās krāsas izpratne, tādā veidā to, ko kultūras, kurām pastāv zaļās krāsas izpratne, dēvēs par zaļu, attiecīgās kultūras atpazīs kā dažādas nokrāsas zilu vai dzeltenu. Līdzīgi ir ar skaņu un fonēmu dzirdēšanu kā arī to grafisko attēlošanu, jo skaņas uztvērējs centīsies šo skaņu interpretēt iepriekšējās pieredzes robežās un raksturos vai atdarinās savas kompetences ietvaros. Sevišķi specifiski tas ir atdarināšanas gadījumos jo ir nepieciešami, ka orgāni anatomiski tam ir pielāgoti vai piemēroti.…
