Budisma pamatlicējs ir Ziemeļaustrumindijas radžas dēls Sidhartha Gautama (apm. 560. – 480. G. pr. Kr.) Viņš audzis bagātībā un pārpilnībā, un sargāts no visa negatīvā. Taču reiz, iziedams ārpus pils mūriem, viņš ieraudzījis vecu vīru, slimnieku un trūdošu līķi. Tūlīt pec tam viņš ieraudzījis kāda askēta laimīgo, apskaidroto seju. Tas pārmainījis viņa dzīvi – viņš atstājis ģimeni, pili un kļuvis par klaidoni ar aicinājumu – atpestīt cilvēci no ciešanām.
Pēc dzīves pārpilnibā, Gautama kļuvis par pilnīgu askētu, taču arī tā viņš nespējis uzvēikt ciešanas. Tad, izbaudījis gan pārpilnību, gan pilnīgi askētisku dzīvesveidu, pievērsās mācībai par “zelta vidusceļu”.…
