Tā ir dzīve
Inga Ābele – tā ir dzīve. Paisums – tā ir dzīve. Pirmais, ko pamanīju – šī grāmata ir līdzīga tām I. Ābeles lugām, ko esmu lasījusi – smagnēja, bet vienkārša. Patiesa. Nesamākslota. Tik viegli saprotama.
Paisums – tā ir dzīve, kas veļas pār galvu. Pārsvarā negaidīti, bet dažkārt gaidīti un plānoti. Galvenais ir iemācīties peldēt, lai nenogrimtu. Lai iznirtu virspusē, lai dzīvotu tālāk. Vienīgais izdzīvošanas noteikums, kas caurstrāvo šo stāstu par Ievu Eglīti, ir pielāgošanās. Tikai pielāgojoties apstākļiem un cilvēkiem, kas ir līdzās, var palikt dzīvs un pārciest paisumu.
Iesākumā
Iesākumā bija sapnis, bet sapnī – viņa. Šajā sirreālajā laiktelpā Dievs sievietei piedāvā neiespējamo – dzīvot atpakaļ, uz bērnību. Un viņa bez domāšanas piekrīt šim regresīvi progresīvajam piedāvājumam.
Ieva Eglīte ir ideālā cilvēka – mīļomes, savas mātes mātes – atspulgs citā laikā, citā telpā un citā ainavā, daudzkārt sarežģītākā pasaulē kā pašai mīļomei. Ieva seko vecās izdzīvošanas skolas likumiem un sakarībām, kas ne vienmēr iederas jaunajā laikmetā. Un katra šāda sadure beidzas ar ūdens šalti pār galvu.…
