Secinājumu daļā, tiesa norādīja: „Pat ņemot vērā lēmuma par aktualizētās nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības raksturu, likumdevējam bija pienākums taisnīgi līdzsvarot gan privatizēto objektu īpašnieku, gan arī zemes īpašnieku tiesības”, pēc manām domām, tas parāda, ka taisot spriedumu tika vērtēts arī taisnīguma princips. Jo tika uzsvērts abām pusēm, būtu taisnīgi jālīdzsvaro viņu tiesības.
Izvērtējot norādīto, Satversmes tiesa atzina likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" pārejas noteikumu 7. punktu, ciktāl tas attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārejas noteikumu 40. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam.
Tā tad īpašuma reformas rezultātā tika izveidotas piespiedu nomas tiesiskās attiecības, kas savukārt deva likumdevējam diezgan sarežģītu uzdevumu, noregulēt radušās attiecības, ņemot vērā katras puses intereses. No vienas puses, jāņem vērā ēkas īpašniekus, ir jāpasargā no zemes īpašnieka patvaļīgas rīcības, kurš var piemērot pārāk lielu nomas maksu. Taču no otras puses, jāņem vērā arī zemes īpašnieka intereses, jo pēc būtības sanāk, ka īpašnieku rīcības brīvība piespiedu nomas gadījumā ir vairāk ierobežota nekā tādu īpašnieku rīcības brīvība, kuriem pieder ar šādām attiecībām neapgrūtināti īpašumi.
…
