Oidips vairakkārt vairās sava likteņa. Jau bērnībā aizsūtīts prom no Tēbām, nonācis Korintas valdnieku ģimenē. Baidoties no saņemtā pareģojuma, ka no viņa rokas mirs miesīgs tēvs, viņš Korintu atstāj, nonākot atpakaļ Tēbās – viņa patiesajā dzimtajā zemē - , kur iegūst valdnieka titulu un apprecas, pašam nezinot, ar savu īsto māti.
Liktenis vajā Oidipu, it kā izspēlēdams ļaunu joku un viņu ķircinādams. Lai ko darītu Oidips, viņš atduras pret jau paredzēto likteņa scenāriju, parādot, ka cilvēks ir niecība dievu varas priekšā. Sofokls ir gribējis parādīt cilvēka bezspēcību un atkarību no likteņa un dieva gribas.
Nereti arī mūsdienās neviļus tiek uzsvērta redzes simboliskā nozīme attiecībā uz patiesību. Mēs sakām - ka „patiesība kož acīs” vai „patiesībā ir degungalā” – tas nozīmē, ka tā ir tik ļoti tuvu, taču cilvēks to nespēj ieraudzīt. Šo acu un redzes metaforisko nozīmi Sofokls akcentējis arī šajā traģēdijā. Viņš lasītājam liek saprast, ka spēja redzēt fiziski ne vienmēr cilvēku pasargā no meliem.
…
