Ojārs Vācietis ir dzejnieks, kurš mani piesaista ar savu dzeju, ar savu personību, ar savu neparasto dzejas auru. Viņš tevi apvij ar savu dzeju, līdz kādā brīdī tu apjaut, ka tas ir mans dzejnieks. Sakot – mans, es saprotu, ka viņš man nepieder, bet es varu paņemt daļiņu no viņa, viņš no tā nezaudēs neko, bet es iegūšu pozitīvas emocijas
Kāpēc tā mani piesaista Ojārs Vācietis? Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo tā arī ir sava veida mīlestība, un mīlestību jau nevar neviens izskaidrot. Taču nevajag krist izmisumā, bet atbildi jāmeklē sevī, ne prātā, bet sirds dziļumos.
Mani piesaista tas, ka viņš sev ir izvirzījis mērķus un uz tiem iet caur uguni un ūdeni. Šis dzejnieks tāpat kā zeltracis skaidri zina ko meklē. „Tas, kas dimantus meklē, nenēsā tos un neprot nēsāt. Tie, kas dimantus nēsā, ir aizmirsuši laimi tos meklēt un atrast.” (O.Vācietis)…
