-
Migrācijas socioloģija
Migrācija jau no paša sākuma piesaistīja zinātniekus no dažādām nozarēm. Dažādu jomu zinātnieki – ekonomisti, demogrāfi, antropologi, vēsturnieki, ģeogrāfi, sociologi – piedāvāja plašu literatūras klāstu par migrāciju.
Galvenais ieguldījums migrācijas procesā ir ģeogrāfiem un ekonomistiem.
Viens no pirmajiem zinātniskajiem rakstiem par migrāciju ir ģeogrāfa Ravenšteina (Raveinstein) 1889. gada darbs, kurā viņš izklāsta vairākas migrācijas likumsakarības, izmantojot Anglijas skaitīšanas datus.
Ģeogrāfus interesē migrācija, jo tā ietver ģeogrāfisko robežu šķērsošanu un iedzīvotāju telpiskā sadalījuma izmaiņas (gan valstu iekšienē, gan starp valtīm).
Ietekmīgi ģeogrāfi, kuri darbojušies migrācija procesu izpētē ir Vibur Zelinsky un Andrei Roger.
Zelinsky 1971. gadā izveidojis mobilitātes pārejas teoriju (theory of mobility transition). Viņš izdalīja piecus mobilitātes posmus atkarībā no dažādām attīstības pakāpēm. …
Tūkstošiem gadus cilvēki ir migrējuši, lai meklētu pārtiku, lai izdzīvotu, iekarotu robežas, kolonizētu jaunas teritorijas, lai izbēgtu no kara zonas, politiskās nestabilitātes un lai atrastu jaunas, izdevīgākas un aizraujošākas iespējas. Pasaules vēsture ir cilvēku migrēšanas un apmešanās vēsture, labs piemērs tam ir ASV. Sociologi ilgi ir bijuši ieinteresēti teoretizēšanā par dažāda veida sabiedrībām – no Ferdinanda Tennīsa kopienas un sabiedrības dihotomijas, līdz Emīla Dirheima „mehāniskajai solidaritātei” un „organiskajai solidaritātei”. Senāk sabiedrība bija daudz tradicionālāka, līdz ar to attiecības starp šīs sabiedrības locekļiem bija daudz intīmākas t.i. - grupās cilvēki viens otru ļoti labi pazina. Lēmumus šajās kopienās parasti pieņēma ciemata vai klana līderis, nevis viss kolektīvs. Pretēji – modernās sabiedrībās nav iespējams pazīt visus kopienas cilvēkus un lēmumus, kas skar kopienas labklājību, parasti pieņem kolektīvi.
