Literatūrā tā nav, kāds no šiem subjektiem vienmēr būs labāks par otru, un vienmēr tas būs atkarīgs no dažādām individuālām, reizēm pat ļoti personiskām un intīmām interpretācijām.
Labs piemērs tam ir 17.-19. gadsimts, kad radās pirmā literatūras kritikas forma, kas nošķīra mākslas darba saturu un formu. Tā vērtēja, vai rakstnieks savā darbā ir spējīgs atbilstošā kvalitātē saturu ievietot „formā”. Tātad galvenais kritikas objekts iesākumā bija rakstnieks, viņa personība, intereses, īpatnības. Pats daiļdarbs bija novietots otrajā plānā, un visa taisnība piederēja autoram, teksta vienīgā funkcija bija parādīt autora mākslinieciskās spējas. A. J. Greims rakstā „Par literatūras kritiku un moderno literāro avantūru” ļoti trāpīgi saka: „Mākslas darbs pastāv vairs tikai kā autoru sajūtu un garīgas dzīves emanācija, bet nevis kā neatkarīgs, savu atsevišķu dzīvi dzīvojošs vispārējā Skaistā gabaliņš.” Teksta interpretācija vienmēr, protams, nonāca vienā punktā – pašā autorā, līdz ar to var secināt, ka tāds teksts, kura dominante ir autors, ir ierobežots tieši sava radītāja personībā.…
