Stāsta, ka Kārlis Lielais lasīt iemācījies tikai pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Lasītprasme tā laika sabiedrībai nav visai raksturīga. Viens no iemesliem līdzās daudziem citiem – lasīt nozīmē lasīt latīņu valodā. Kā jau tika minēts iepriekš, latīņu valoda Viduslaikos ir viens no integrējošajiem faktoriem, kas palīdz vienotā politiskā veidojumā sakausēt dažādu etnosu cilvēkus. Taču reizē tā arī atdala – iezīmē barjeru starp tautas un elitāro kultūru. Mūki lielākoties ir lasītpratēji. Vēl vairāk – divas, trīs stundas dienā viņiem jāveltī garīgo tekstu lasīšanai un pārdomām, regulārs darbs ir arī to pārrakstīšana. Klosteros tiek vākti rokraksti un grāmatas, kas tajā laikā ir liels retums, turklāt ne tikai kristiešu sacerējumi, bet arī antīkā literatūra un filosofija. Tieši klosteris neļauj pilnībā izplēnēt antīkajam mantojumam. Laika gaitā bibliotēkas kļūst par neatņemamu klostera elementu, un bieži vien tajās glabājas simtiem grāmatu un rokrakstu. Tieši klosteri apkopo un glabā visas sava laika zināšanas, tādējādi sagatavojot augsni intelektuālās darbības izvērsumam, prāta analītikas atzinīgajam vērtējumam 11. gs., kas tik spilgti atklājas Kenterberijas bīskapa Anselma vārdos: „Man šķiet, ka tā ir apkaunojoša nevīžība, ja, nostiprinājušies ticībā, mēs netiecamies saprast to, kam ticam”. …
