Zigmunda Freida (1856-1939) uzskati un principi
Z.Freids tiek uzskatīts par psihoanalīzes pamatlicēju, kaut gan viņš pats ir atzinis, ka pirmais šo terminu līdzīgā nozīmē lietojis viņa vecākais kolēģis, Vīnes ārsts Jozefs Breijers, ar kuru kopā viņi 1895.g.publicē “Histērijas pētījumus”. Terminu “psihoanalīze” Freids ievieš 1896.g. psihoanalīzes galvenais postuāls – konflikta situācijas veidojas cilvēka psihes dzīlēs un ir saistītas ar atmiņu “paliekām” par kādreiz notikušām situācijām. Pēc Z.Freida viedokļa, personības rosinošie spēki ir instinkti, kuri lielā mērā vada uzvedību. Instinktīvās dziņas ir saistītas ar ķermeņa vajadzībām, kuras motivē cilvēku gūt apmierinājumu tā, lai ķermeņa procesi varētu atgriezties iepriekšējā līdzsvara vai homeostāzes stāvoklī. Instinktu darbībai piemīt četras pamatīpašības:
Tā aktualizējas, ja iestājas kaut kāds ķermeņa līdzsvara traucējums,
Tās būtība realizējas kā vajadzību apmierināšana,
Tā ir virzošais spēks (impulss), kurš liek personai darboties, lai mazinātu spriegumu,
Objekts, ar kura palīdzību instinkts to sasniedz ir mērķis.
Personības struktūras teorija
Pēc Z.Freida pieņēmuma, konflikti rodas kā triju prāta sistēmu sacensība par noteiktu pieļaujamo psihiskās enerģijas daudzumu. Enerģijas sākumi saistās ar instinktīvajām vajadzībām. Šīs trīs sistēmas ir Id, Ego un SuperEgo, un tās funkcionē un atrodas noteiktās attiecībās viena ar otru.
…
