Trijstūra mīlestības skalas modeļu validācija

Izvilkums
Rakstā aplūkota uz mīlestības trijstūra balstītas mīlestības skalas modeļu validācija. Raksta sākumā pārskata veidā aplūkotas dažas galvenās mīlestības teorijas un apskatītas dažas galvenās problēmas mīlestības pētījumos. Tālāk īsi aplūkoti atlasīti mīlestības trijstūra teorijas elementi, pēc kuriem var rasties izpratne, ka mīlestība ietver trīs elementus – emocionālo tuvību, kaisli un lēmuma pieņemšanu/saistību uzņemšanos. Tad rakstā izklāstīti divi pētījumi, kas veido mīlestības skalas modeļu validāciju. Modeļu validācija ietver iekšējās validācijas elementus – kas noskaidro, vai datu iekšējā struktūra atbilst teorijai, - un ārējās validācijas elementus – kas noskaidro, vai uz teoriju balstītā skala sniedz pieņemamus korelācijas paraugus ar ārējiem datiem. Dati kopumā, bet ne pilnībā atbalsta trijstūra mīlestības skalas lietderību.
Ievads
Mīlētāji var bieži būt izvairīgi, bet, pat tādi būdami, atspoguļo pašas mīlestības parādību. Tikai daži psiholoģiskie modeļi ir vēl grūtāk iegūstami nekā mīlestības modelis (sk. Berscheid, 1988). Taču mīlestības, tāpat kā mīlētāju, izvairīgums, nav pētniekus atturējis: vairāki psihologi ierosinājuši uztvert mīlestības būtību ar dažāda veida teorijām par šo parādību.
Viena no pirmajām psiholoģiskajām teorijām bija Freud (1922) teorija, kas izskaidroja mīlestību kā tiekšanos pēc ideālā es. Vēlāk līdzīgu uzskatu izvirzīja Reik (1944), kas izskaidroja mīlestību kā tiekšanos pēc pestīšanas. Maslow (1962) ierosināja, ka trūkumu mīlestībai (D-mīlestība) varētu būt īpašības, par kurām runāja Freud un Reik, taču mīlestības augstākā forma – būtņu mīlestība (B-mīlestība), ir iespējama cilvēkiem, kuri ir realizējušies paši un spēj mīlēt citus viņu pašu labad, nevis lai labotu viņu pašu trūkumus.
Šis agrīnās teorijas radās klīniskās psiholoģijas jomā, taču dažas jaunākas mīlestības teorijas ir radušās vairāk no sociālās/personības psiholoģijas jomas. Viena no vairāk pazīstamām sociālās/personības psiholoģijas teorijām ir Lee (1977) teorija, kas proponē, ka mīlestība vispār ir nevis viena atsevišķa lieta, bet gan vienība, kas jāizprot, ievērojot cilvēku individuālos mīlestības „stilus”. Saskaņā ar Lee, ir seši tādi stili: (a) eros, mīlestības stils, kam raksturīgi tāda mīļotā meklējumi, kura patības fiziskais attēlojums iemieso tēlu, kas jau atrodas mīļotā cilvēka galvā, (b) ludus, kas ir Ovīdija apzīmējums rotaļīgai mīlestībai vai spēlei, kas līdzinās mīlestībai, (c) storge, stils, kas balstīts uz pieķeršanos un biedriskumu, kuri lēnām attīstās, (d) mania, mīlestības stils, kam raksturīga apsēstība, greizsirdība un ļoti spēcīgas emocijas, (e) agape, kas ir altruistiska mīlestība, kad mīlētājs uzskata, ka viņa pienākums ir mīlēt bez cerībām uz pretmīlu, un (f) pragma, praktisks stils, kas saistīts ar to, ka cilvēks apzināti apsver mīļotā cilvēka demogrāfiskās iezīmes. …