-
Zemnieku dzimtbūšanas atcelšana Latvijā un Manaseina revīzija
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Zemnieku brīvlaišana | 3 |
| 2. | Manaseina revīzija | 6 |
| Secinājumi | 17 | |
| Izmantotās literatūras saraksts | 18 |
1.Zemnieku brīvlaišana.
Tā kā 18. gs. beigās un 19.gs. sākumā Baltijas guberņās likumdošanas vara piederēja vācu muižniekiem un Krievijas cara valdībai, bet zemniekiem nebija tiesību kaut kādā veidā piedalīties likumu izstrādāšanā. Tāpēc zemnieki rīkoja vairākus nemierus, lai panāktu izmaiņas. Sakarā ar to, ka muižniekus vairāk neapmierināja dzimtbūtnieciskā ražošana, kura nedeva lielus ienākumus, sāka atzīt dažas reformas. Viena no tām notika Vidzemē 1804. gadā. “1804.gada 20. februāra Vidzemes zemnieku likums neatceļot dzimtbūšanu, jurididski precizēja zemnieku stāvokli, paredzot tiem līdzās pienākumiem arī dažas tiesības.”1 Likums aizliedza muižniekiem atsavināt dzimtzemniekus atdalīti no zemes, bet netļāva zemniekiem brīvi aiziet no viņa. Līdz ar to tika atļauts pārdot, ieķīlāt vai dāvināt zemniekus tikai ar kopā ar zemi. Var teikt, ka likums tikai likvidēja verga stāvokļa elementus, bet tie vienalga saglabāja dzimtcilvēka tiesiskās pazīmes. Muižniekiem tika nodrošinātas zemes īpašuma tiesības, bet zemes saimnielam, līdz ar to tikai valdījuma tiesības. Likums galvenokārt tika izveidots, lai nomierinātu zemniekus, lai viņi varētu turpināt darbu. Māju saimniekam bija tiesības uz klaušu māju nosacīto mantojamu lietošanu, ka arī tiesības iegūt nekustamo īpašaumu, bet ja viņš ir vainīgs pats ie tā, ka mājas parādi ir divreiz lielāki par zemes vērtību, ja šie parādi nav nomaksāti sešu gadu laikā, tad viņu varēja izlikt no mājas, protams, tikai ar tiesas spriedumu. Vidzemes zemnieku likums arī noteica zemnieku tiesības iegūt īpašumā kustamas lietas, bet to ierobežoja dzelzs inventārs. „Dzelzs inventārs – noteikts daudzums lopu, darba rīku utt., kas nepieciešami mājas apsaimniekošanai, tas skaitījās zemnieku māju piederums un nebija no tām nedz šķirams, nedz atdalīti atsavināms.”2 Tas bija domāts, lai nodrošinātu klaušu māju ražotspēju un, lai zemnieki labāk pildītu savas nodevas, kuras tika apreķinātas vērtējot zemes gabala ienesīgumu. Likums noteica arī zemnieku tiesības celt sūdzības un prasības attiecībā pret muižnieku, bet tas praktiski nebija iespējams, jo tiesas iekārta un process bija pārāk sarežģīts.
„1809. gada 28. februāra „Papildu panti un paskaidrojumi” bija domāts 1804. gada Vidzemes zemnieku likuma pretrunu izlīdzināšanai, jo ar izveidojušos stāvokli nebija apmierināti ne mužnieki, ne zemnieki.”3 Šo papildinājumu rezultātā likvidēja četras apriņķu revīzijas un izveidota viena komisisja Valkā, palielināja muižnieku tiesības, jo viņi ietekmēja zemnieku nodevu lielumu utt.
„Kurzemes landtāgs 1817. gada 4. aprīlī piņēma lēmumu izstrādāt dzimtbūšanas atcelšanas likumprojektu.”4 …
1861. gadā ķeizars Aleksandrs I ar manifestu pasludināja dzimtbūšanas atcelšanu gan visā Krievijā, gan Latgalē. „Ar 1861 gada manifestu zemniekiem viņu dvēseļu zemi piešķīra nevis īpašumā, bet beztermiņa lietošanā ar zināmiem pienākumiem pret muižu saskaņā ar „zemes ruļļu grāmatām.” Tās bija līdzīgas vaku grāmatām, tajās tika ievietoti saraksti par pagasta iedzīvotājiem un viņa mājām. Tos sastādīja muižnieks, bet pārbaudīja gubernators un apstiprināja pagasta sapulcē, to nolasot. Dzimtbūšanas likums noteica zemnieku brīvību, bet viņi zaudē savas tiesības uz zemi. Zemi viņi varēja nomāt, maksājot muižniekam par to rentes naudu vai arī pildīja klaušas. Muižnieki vairs nevarēja pārdot vai pārvietot zemniekus, tas tika aizliegts.Manaseina revīzija ir vēsturisks dokuments, kura tika pieņemta 1882. gadā Vidzemē un 1883. gadā Kurzemē. „N. A. Manaseins bija Senāta I departamenta senators, kas līdz savai iecelšanai 1880. gadā par senatoru, ieņēma tieslietu ministrijā departamenta direktora vietu.” Viņš tika izvēlēts, lai izstrādātu revīziju Baltijas guberņās, ja tajās pieauga jaunlatviešu kustības un muižnieki nepārtraukti lūdz, lai tiktu apspriesta nacionālā kustība. Šī revīzija tika izstrādāta tāpēc, ka Krievijā risinājās šķiru cīņas, zemnieku un strādnieku masu kustības, narodņiku aktīvā darbība, pastiprinājās zemstu liberālās kustības, kā arī Lorisa – Meļikovas diktatūras ievešana. Revīzijas mērķis bija nomierināt liberālo sabiedrību un to ierosināja iekšlietu ministrs Ignatjevs. Manaseina revīzija ļoti uztrauca vācu muižniekus, viņi visādā veidā mēģināja izjaukt to, tika sūtītas sūdzības pret Manaseinu un viņu darbiniekiem. „Revīzijas komitejā ietilpa pats Manaseins un sākumā vēl 9 vecākie ierēdņi, 6 jaunākie ierēdņi un 2 latviešu un igauņu tulki.”
