Ikvienas valsts ārējās ekonomiskās darbības pamatā ir tās muitas politika un tās realizēšanas līdzekļi. Muitas politika balstās uz valsts muitas likumdošanu un tās starptautiskajiem līgumiem muitas un tirdzniecības jomā. Muitas politikas mērķis mūsdienu starptautiskajā tirdzniecībā ir ne tik daudz realizēt valsts protekcionisma (iekšējā tirgus aizsardzības) un fiskālo (valsts budžeta piepildīšanas) politiku, bet gan regulēt preču kustību pāri valsts muitas robežām, piedaloties starptautiskā darba dalīšanas procesā.
Pasaules muitas organizācija (angļ. World Customs Organisation, WCO), kuras dalībvalsts no 1991.gada ir arī Latvija, definīcijē jēdzienu “muitas likumdošana” kā ar likumu noteiktu regulējošu noteikumu kopums attiecībā uz preču ievešanu un izvešanu, to administrēšanu un kontroli, ko realizē muitas dienests, kā arī jebkuri muitas dienesta likumīgo pilnvaru ietvaros pieņemtie noteikumi1.
Šodien ikvienas valsts muitas likumdošanā dominē normas, kuras ir aprakstītas 1973.gada Konvencijā par muitas procedūru vienkāršošanu un harmonizēšanu (Kioto konvencija). Balstoties uz minēto konvenciju, Eiropas valstīs pēdējos desmit gados ir izveidojies standartizēts muitas likumdošanas modelis (skatīt zīmējumu). Tipiskākie šādas muitas likumdošanas koncepcijas pārstāvji ir Eiropas Savienība un Krievija. Arī Latvijā jaunais Muitas likums ir veidots uz līdzīgiem principiem, tomēr sakarā ar jau piecus gadus ieilgušajām neskaidrībām ar muitas lietu vadības sistēmu, muitas likumdošanas ieviešana mūsu valstī ir apgrūtināta.…
