Komunikācijas teorijai nepieciešams uzraudzīt elektroniski radīto komunikāciju un tādā veidā ieņemt sev atvēlēto vietu un svarīguma pakāpi kopējā sociālajā teorijā. Mūsdienu dižākajiem teorētiķiem gan ir tendence neievērot šīs teorijas svarīgumu. Viņi par svarīgākām komunikācijas formām uzskata darbības un institūcijas, valodu un komunikāciju nobīdot otrajā plānā vai vēl tālāk.
Drukātais teksts-sarindoti teikumi, vārda un lapas savienojuma stabilitāte, sistemātiskums, un melnie burti uz baltā fona-tas viss ļauj lasītājam sevi nošķirt no autora. Šī īpašība ļauj katram lasītājam, katram kritiķim lasīt konkrēto tekstu izolācijā no politiski un reliģiski iespaidojošiem faktoriem un tādējādi padara lasītāja viedokli objektīvāku. Tai pat laikā drukātais vārds spēj darboties arī pretēji. Mūsdienu kultūrā drukātais vārds, tā pat kā izteiktais, tiek uzskatīts par nemaināmu un mūžīgu. Tādējādi tas spēj parādīt autora intelektualitāti un autoritāti. Šī abpusējā kustība, kas padara lasītāju par kritiķi un autoru par autoritāti, var tikt uzskatīta par pretrunīgu, bet tā tomēr saglabā drukātā vārda dominējošo lomu mūsdienu sabiedrībā.…
