Politiskās ideoloģijas – liberālisms un konservatīvisms

Ideoloģija ir apziņas forma, kas atspoguļo realitāt i interešu skatījumā . Par vissenākām ideoloģijām tiek uzskatīts liberālisms un konservatisms. Pie ideoloģijām tāpat ir pieskaitāmi: neoliberālisms, neokonservatisms, marksisms, sociālisms un fašisms.
Klasiskā liberālisma idejas attīstījās pārejas laikā no feodālisma uz kapitālismu, un savu attīstības kalngalu sasniedza industrializācijas sākumposmā 19. gs. Par liberālisma “šūpuli” tiek uzskatīta Anglija, kur industrializācija bija visvairāk attīstīta.
Klasiskā liberālisma pamatideja ir balstīta uz terminu “negatīva brīvība”. Pēc liberālistu domām, cilvēks ir pilnīgi brīvs tikai tad, kad nav saistīts ar pārējiem, kad viņš netiek ietekmēts no ārpuses. Valsts šajā kontekstā ir tā, kas ierobežo indivīdu viņa brīvībā. Klasiskais liberālisms ir devis pamatu tām liberālisma formām un idejām, kas attīstījās vēlāk, 20. gs. Par vienu no tādiem var uzskatīt ideju par cilvēka tiesībām. Tās ir cilvēka trīs galvenās pamattiesības – uz brīvību, dzīvību un īpašumu. Ja vien valsts tās aizsargā un ievēro, sabiedrībai ir jāpakļaujas valstīj un jāievēro tās likumi. Taču, piemēram, Jeremy Bentham un James Mill uzskatīja teoriju par trim pamattiesībām par “nonsensu”. Viņuprāt, indivīds ir savtīgs, un viņa intereses balstās tikai uz gūšanu labumu sev. Šeit vajag pieminēt arī A. Smita idejas, kas saistš ar liberālismu. Pamatideja ir tāda, ka indivīds ir ieinteresēts gūt sev labumu un valstīj nevajadzētu iejaukties ekonomikā – piedāvājumu un pieprasījumu kontrolē pircēji un cenas nosaka tirgus. Tirgus, pēc Smita domām, ir pašregulējošais mehānisms. Brīvā tirgus idejas sāka savu attīstību Anglijā un ASV. Vēl viena no klasiskā liberālisma pamatdomām ir tāda, ka “izdzīvo stiprākais”. Indivīdam ir jāpaļaujas tikai un vienīgi uz sevi.
Modernais liberālisms tiek dēvēts par divdesmitā gadsinta liberālismu.
…