1910.gadā iznāk poēma “Ave, sol!”. Dzejnieks to sauc par “saules dziesmu”. Iecerēta šī “saules dziesma” jau Slobodskas trimdas laikā. Dzejnieka vārdiem sakot, pirmie sākumi tai meklējami “ne dienvidos, kur saules daudz, bet ziemeļos, kur pēc viņas ilgojas”.
Poēmas “Ave, sol!” sižets vienkāršs. Dzejnieks tēlo dabu tās saulgriežu gaitā, gadskārtu mijās. Tā ir himna saulei, tās skaistumam un spēkam dabā, kosmosā, kur pretspēku cīņās nemitīgi top jauna attīstība. Tomēr “Ave, sol!” ainas nav tikai dabas gleznas. Kā visos darbos, tā arī šai poēmā Rainis dabas gleznās izteicis dziļu sabiedrisku nozīmīgu un filozofisku saturu. Notēlojot saules cīņu ar tumsu un ziemu, stāstot par saules nozīmi dabā, dzejnieks gleznainajās dabas ainās ļauj saklausīt strādnieku šķiras revolucionārās kustības atbalsis. Himna par sauli tādējādi vēršas himnā par brīvību, kas top smagās cīņās ar reakcionārajām pretvarām un viss dziedājums izskan kā himna cilvēkam, strādnieku šķiras cīnītājam. Reizē ar to dzejiski krāšņās poēmas gleznas no materiālistiskā pasaules uzskata viedokļa pauž dziļas filozofiskas atziņas par cīņu, kustību, par dabas un sabiedrības attīstību.…
