Senā Ēģipte

Ēģiptes periodizācija, galvenās īpatnības:
Ēģiptiešiem raksturīga interese par pārlaicīgām vērtībām,
ticība dažām nemainīgām patiesībām,
cilvēka cieša saistība ar valsti, valdnieku.
Viņi bija pārliecināti, ka cilvēks dzīvos arī pēc nāves, un cerēja uz laimīgu aizkapa dzīvi - aizkapa valstībā.
Valstisko veidojumu laiks:
Agrā valsts 1.- 2. dinastija
No 3100. līdz 2649.g. p.m.ē., vai no 3000. līdz 2778.g. p.m.ē.

Senā valsts 3.- 6. dinastija
No 2649. – 2150.g. p.m.ē. vai no 2778. – 2263. vai 2220 g. p.m.ē.

Vidējā valsts 8. - 12. dinastija
No 1552. – 1069.g. p.m.ē. Vai 1785. vai 1580.g. p.m.ē.

Jaunā valsts 18. - 20. dinastija
No 1552. – 1069.g. p.m.ē vai no 1580. līdz 1085.g. p.m.ē.

Vēlākā valsts 21. - 31. dinastija
Ap 9. – 4. gs. p.m.ē
Reliģija
Reliģijai bija galvenā loma Ēģiptes kultūrā.
Galvenie avoti, kas ļauj spriest par senās Ēģiptes reliģiju, ir mīti, kas saglabājušies fragmentāri.
Pasaules radīšanas versijas:
Memfisas, Hēliopoles, Hermopoles mīts
Labi zināmie papirusu teksti, (Piem. ’’Mirušo grāmatas’’) skulptūras, freskas ar tekstiem (’’Piramīdu sarkafāgu teksti)
Izplatīts bija arī dzīvnieku kults:
Pielūdza dievus: kaķa, govs, lauvas, čūskas, vanaga un citu būtņu veidolā.

Ūdens dzīļu dievu veidolā viņi iedomājās kā krokodilu, vai cilvēku ar krokodila galvu.

Svētie dzīvnieki – vanags, klija, čūska.
Aizkapa dzīve, augšāmcelšanās, mirušo kults:
Viens no galvenajiem uzskatiem bija – ticība mirušo augšāmcelšanai.
Augšāmcelšanās miesā, nevis tikai cilvēka dvēseles nemirstībai, kas izskaidro rūpes par ķermeņa saglabāšanu, tādēļ notiek mirušo balzamēšana, kapeņu rakšana un piramīdu celšana.…