Vērtējums:
Publicēts: 14.04.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 9 vienības
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Mūzika un teātris Senajā Romā', 1.
  • Konspekts 'Mūzika un teātris Senajā Romā', 2.
Darba fragmentsAizvērt

Svešvārdi:
1. Traģēdija – (izcelsme - tragoedia - sengrieķu tragōidia - tragos ‘āzis’ + ōide ‘dziesma’ (pēc Dionīsa svētku rituāla Senajā Grieķijā, kur dievam par godu upurēja āzi)). Drāmas žanrs — luga, kurā ir asi konflikti, lielas ciešanas, bieži vien varoņa bojāeja.
2. Laicīgs – pasaulīgs.
3. Stacionārs – (izcelsme - latīņu stationarius ‘nekustīgs’).
4. Orhestra – (izcelsme - sengrieķu orchēstra) Sengrieķu teātrī — laukums, kur izrādes laikā atradās koris.
5. Parters - koncertzāles, teātra u. tml. skatītāju zāles apakšējais stāvs.
6. Psaltērijs, trigonons, sambiks – arfas tipa instrumenti.
7. Tūbas – taisnas taures

Mūzika. Romiešu mūzikas attīstību visai spēcīgi ietekmēja hellēnisma kultūra. Romas mūzikas dzīve bija raiba, jo impērijas galvaspilsētā ieplūda mūziķi no Grieķijas, Sīrijas, Ēģiptes un citām zemēm. Izplatību guva ar sadzīvi saistītie mūzikas žanri – uzvaras, kāzu, bēru un dzīru dziesmas. Parasti tās izpildīja tībijas jeb aulos pavadījumā. Mūzika cieši saistījās ar poēziju. Te var minēt Horācija odas (Horācijs savas odas tā arī raksturoja: „Tie ir vārdi, kuriem jāskan kopā ar stīgām.”.), Vergilija eklogas un Ovidija poēmas, kas tika dziedātas strinkšķināmo instrumentu pavadījumā.
Virkni mūzikas akustikas likumu atklāja Pitagors. Viņa skolas sekotāji mūzikas teorijas jomā – kanoniķi aizstāvēja pitagorisko skaņojumu. Galvenais kritērijs ir dzirde un cilvēka dzīva mūzikas uztvere.

Autora komentārsAtvērt
Atlants