Latvijā līdzdarbības prakse veidojas lēni un smagi, neskatoties uz to, ka ir atbilstošs likumiskais nodrošinājums. Vienā pusē stāv iedzīvotāji, kas nezina savas tiesību robežas un netic valdības dotajiem solījumiem, ne arī pašu spējai ietekmēt solījumu izpildi. Otrā pusē atrodas valsts administratīvā sistēma, kas sabiedrības viedokli un vēlmes vēl neuzskata par neatņemamu savas darbības motīvu.
Sabiedrībā slēpjas lielas aktivitātes potences. Latvija valda samērā liela interese par politikas procesu, tomēr šī interese netiek likta lietā. To galvenokārt izmanto, izdarot izvēli ar vēlēšanu un referendumu starpniecību vai apspriežot politiku mājās.
NVO sektors ir sasniedzis zināmu kompetences līmeni, lai kļūtu par līdzvērtīgu partneri politisko jautājumu izlemšanā un lēmumu izpildē.
Kopumā var secināt, ka sabiedrības ienākšanu un līdzdalību politikā veicinātu 4 risinājumu virzieni:
Veicināt valsts struktūru pretimnākšanu sabiedrības interesēm;
Stiprināt sabiedrības spēju līdzdarboties;
Pilnveidot sabiedriskās kontroles mehānismus;
Veicināt nevalstisku organizāciju sadarbošanos sabiedrības interešu aizstāvēšanā.4
…
