Taču visvairāk mani aizkustināja pats pēdējais stāsts - "Aukstā Zeme". Galvenā varone, esot jau gandrīz atgriezusies mājās no ceļojuma un aukstumā drebinoties kādā Lietuvas nomalē, nonāk pie burvīga secinājuma, ka viņu ceļojuma galamērķis - Mijo tilts, ko Jēkabs, meitenes draugs, jau ilgi bija sapņojis redzēt, tā arī palika neapskatīts, taču viņš par to nesūdzas, jo kopā pavadītais laiks un radītās atmiņas tomēr ir nesalīdzināmi vērtīgākas par vienu apskates objektu. Manuprāt, dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu viens pats, un par spīti tam, ka ne vienmēr izdodas paveikt plānoto, kaut vai sasniegt Mijo tiltu, ir jāizbauda tas, kas mums ir.…
