Mūsu senčiem bija ļoti godbijīga un svēta attieksme pret dabu un visu apkārtējo pasauli. Viņi visur saskatīja dievišķu klātbūtni. Tomēr atšķirībā no kristīgās pārliecības, latviešu senči uzskatīja, ka pasaulē nevalda tikai viens Dievs, bet gan daudzas dievības, piemēram, Dievs, Saule, Mēness, Laima, Māra un citas. Senlatvieši pret dievībām izturējās ar lielu cieņu un arī upurēja tām. Viena no šīm dievībām bija Pērkons.
Pērkons bija 1 no galvenajām mūsu senču dievībām. Var teikt pat, ka Pērkons ir bijis galvenā senlatviešu dievība līdz noteiktam laikam, kad latviešiem uzspieda kristīgo ticību. Domājams, ka Pērkons kā dievība pirmo reizi tika pieskaitīta 2. – 4. gadsimtā. Viņš kā dievs pazīstam ļoti daudzām tautām. Pamatā Pērkons ir zibens un lietus, kalnu, klinšu un augstuma, kā arī ozolu dievs. Dažreiz kā vienu no Pērkona funkcijām izdala arī tikumības sargāšanu. Pērkona ziņā ir laiks, laika apstākļi. Agrākie zemnieki pavasarī bieži pielūdza Pērkona un upurēja tam dažādas lietas, lai rudenī būtu laba raža. …
