Modernisms(abstrakcionisms, popārts, dadaisms)

Abstrakcionisms.
20. gadsimta piecdesmitajos gados par pasaules avangarda mākslas līderi izvirzījās abstrakcionisms. Tas ir modernistisks mākslas virziens, kam raksturīgs nevis konkrētu apkārtējās pasaules objektu attēlojums, bet gan daudzveidīgas dažādu krāsu laukumu un līniju kombinācijas. Nereti abstrakcionismam raksturīgi liela izmēra darbi (pat 6x16m), kā arī krāsas izsvaidīšana, izšļakstīšana, uzliešana gleznošanas procesā (t.s. action painting), lai gan tas nebūt nav raksturīgs abstrakcionismam kopumā.
Abstrakcionisma virziena aizsākumi meklējami jau gadsimta sākuma avangarda mākslā - ekspresionismā un kubismā, līdz ar to abstrakcionismu var iedalīt divos novirzienos: ekspresionisma iespaidā dzimušajā abstraktajā ekspresionismā un ģeometriskajā abstrakcionismā, kas sakņojies kubismā.
Abstrakcionisma mākslinieki gāja vēl tālāk - viņi izkristalizēja savas mākslas koncepciju tik tālu, ka tēlotāja māksla vairs neko neattēloja. Abstrakcionisma virziena ietvaros mākslinieks atteicās vispār no jebkādu priekšmetu vai figūru attēlošanas, tā radot bezpriekšmetisko mākslu. Abstrakcionisti pauda viedokli, ka pasaulē nav nekā reāla un priekšmetiska, kas nebūtu veidots no dažādām vibrācijām un enerģijām, līdz ar to arī mākslai nav jābūt piesaistītai cietam priekšmetiskumam, bet gan jāpauž tā vibrācija, kas veido šo priekšmetiskumu. Tātad mākslā jāataino tas kodols, tās ēteriskās dzīles, kas veido mūsu apkārtējo pasauli.
Atšķirībā no abstraktā ekspresionisma, ko pamatā veido ekspresīvās emocijas un izjūtas, ģeometriskais abstrakcionisms ir racionālāks, ar savu noteiktu analītisku domu. Ģeometriskajam abstrakcionismam raksturīga dažādu ģeometrisku formu (kvadrātu, rombu, ovālu u.c.), krāsu laukumu, taišņu un lauztu līniju kombinēšana un savstarpējās attiecības. Ģeometriskajā abstrakcionismā nav tādas krāsainības kā abstraktajā ekspresionismā, jo ģeometriskais abstrakcionisms sekoja idejai par vispārīgo veselumu, nepievēršoties atsevišķajam un detalizētajam. Virziena slavenākais pārstāvis Pīts Mondrians savu daiļradi novienkāršoja līdz kodolīgajai pilnībai tik tālu, ka strādāja tikai ar trim pamatkrāsām - sarkano, dzelteno un zilo un trīs "ne-krāsām" - balto, melno, pelēko.
Izdzīvojis sava uzplaukuma radošos gadus, abstrakcionisms pamazām apsīka, tomēr neizzuda pavisam, jo turpināja ietekmēt 60. gados Amerikā radušos jaunos avangarda virzienus, piemēram, popārtu.
Popārts

…