Senatnē vienkāršais cilvēka mājoklis apvienoja sevī un ap sevi visas galvenās cilvēka dzīves norises. Primitīvā būdā ugunskurs deva siltumu un gaismu, uz tā tika gatavots ēdiens. Turpat notika ģimenes apspriedes, tika stāstītas pasakas un dziedātas dziesmas. Blakus vīriem, kuri gatavoja vai laboja darba rīkus un ieročus, rotaļājās bērni, bet sievietes vērpa vai auda. Ja arī medības vai darbs uz lauka uz laiku lika mājokli pamest, darba veicējs savas darbības rezultātu tomēr izmantoja galvenokārt tikai saistībā ar mājokli, kur ieguvums tika apstrādāts un patērēts paša un ģimenes vajadzībām.
Ar laiku primitīvo būdu vai telti nomainīja māja, kur siltumu deva jau krāsns, bet ēdienu gatavoja uz pavarda. Tā pakāpeniski cilvēka dzīvē ienāca elektrība, gāze, ūdensvads un kanalizācija, telefons, radio, televizors...
Ikviena jauna mājokļa attīstības pakāpe atšķiras no iepriekšējās ar augstāku komforta līmeni. Kļūst vieglāk tīrīt telpas un gatavot ēdienu, ērtāk dzīvot. Netrūkst gaismas, svaiga gaisa, siltuma. Taču citādi, izņemot šīs būtiskās izmaiņas komforta līmenī, emocionālais priekšstats par mājokli vispārinātā veidā ir tas pats senais – joprojām mūsu uzskatos tas ir it kā ugunskurs, ap kuru vienojas un vijas visas daudzveidīgās ģimenes dzīves norises. Līdz ar to šis priekšstats joprojām ietekmē gan dzīvokļa, gan citu telpu izvietojuma un iekārtojuma principus.
…
