Fabula ir īss sacerējums dzejā vai arī prozā ar pamācošu, satīrisku vai ironisku saturu. Fabulai raksturīga alegoriska izteiksme: cilvēku attieksmes aizstātas ar dzīvnieku vai priekšmetu attieksmēm.
Par pirmo fabulu meistaru grieķi uzskatīja leģendāro Ēzopu, kas dzīvojis 6. gs. p.m.ē. Samas salā un bijis kāda Iadmona vergs, kāda iemesla dēļ viņš ticis Delfos nogalināts, un delfiešiem nācās par viņu maksāt izpirkuma naudu.
Kad pirmatnējais cilvēks pirmoreiz apjauta, ka ir cilvēks, viņš palūkojās visapkārt un sāka domāt par pasauli un par sevi. Tie īstenībā bija divi jautājumi – teorētisks un praktisks. Diez vai viņš pat tos prata nošķirt, bet mēs to spējam. Teorētiskais jautājums skanēja: kā iekārtota šī pasaule? Praktiskais skanēja: kā cilvēkam šai pasaulē jāizturas?
Uz pirmo jautājumu cilvēks sev atbildēja ar mītu, uz otru – ar fabulu.…
