18. gs beigās un 19. gs. sākumā Eiropā pamazām virzījās pretim demokrātiskākai un liberālākai sabiedrībai. Tas notika pateicoties diviem izplatītiem strāvojumiem- liberālismam un nacionālismam, kā ideju rezultātā dalījums kārtās kļuva otršķirīgs un primāra kļuva pati iedzīvotāju kopa, proti, nācija.
Tomēr latvieši nedzīvoja progresīvajā Rietumeiropā, bet gan atradās Krievijas impērijas sastāvā, kura 19. gs. vidū bija saimnieciski, politiski un pat morāli atpalikusi valsts. Zeme atradās skaitliski nelielā, taču ietekmīgā, vadošā slāņa īpašumā, zemnieki nebija brīvi (respektīvi, pastāvēja dzimtbūšana). Kā arī ļoti nelielai daļai (garīdzniekiem, muižniekiem) bija politiskās tiesības (tās pašas ierobežotas), zemniekiem to, protams, nebija vispār. Neskatoties uz to, šajā laikā, latviešu vidū, jau pastāvēja vairāki strāvojumi, kas vērsās pret pastāvošo kārtību:
reliģiska rakstura kustības (piem., hernhūtieši), tomēr šajās kustībās nacionālais jautājums bija sekundārs;…
