Pēdējos gados popularitāti ieguvis jēdziens izsīkuma jeb izdegšanas sindroms jeb angļu valodā “burn out syndrome”.
Pārāk liela darba slodze, atbildīgs darbs, lielas prasības, mazs sociālais atbalsts un neatbilstošs materiālais un emocionālais atalgojums ir šī stāvokļa izveidošanās priekšnosacījumi.
Lai arī pētījumu skaits strauji pieaug, tomēr vispāratzītas izdegšanas sindroma definīcijas nav. Izsīkuma sindromu galvenokārt definē kā fiziskā un/vai garīgā izsīkuma stāvokli, kurš ir novērojams kā sekas ilgstošai emocionālai nelabsajūtai, kura saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu. Tiek uzsvērts, ka izsīkums ir emocionāla distresa sekas. Tā ir situācija, kad cilvēka kapacitātes strādāt ir izsmeltas.
Var izdalīt noteiktas riska grupas, kuras īpaši pakļautas riskam “izdegt”. Tās ir:
- cilvēki, kuru profesija saistīta ar citu cilvēku aprūpi - emocionālu kontaktu ar cilvēkiem – ārsti, medmāsas, sociālie darbinieki, farmaceiti, skolotāji, psihologi, u.c., - īpaši, ja darbs ir saistīts ar cilvēkiem, kuri cieš
- cilvēki, kuri kā jauni speciālisti darbu tikai sāk
- tie, kuri maina darbu – sāk darbu jaunā darba vietā
- tie, kuru darbs ir saistīts ar darbu maiņās
- tie, kuru darbs saistīts ar augstu atbildības pakāpi, bet zemu tā morālo un materiālo novērtējumu un autoritāti.…
