Lielākā daļa lietuviešu kritiķu norādījuši uz „Trīs sekundēm debesu” kā autobiogrāfisku darbu, pret ko pats autors gan iebilst. Nenoliedzami, ieskatoties S. Paruļska biogrāfijā, domas par autobiogrāfiskumu pārņem: dzimis 1965. gadā, dienējis PSRS armijā Vācijas teritorijā, strādājis Viļņā u. c. identiskas sakritības ar Robertu. Un, protams, šo reālo pieredzi un emocijas autors arī izmantojis savā darbā, galu galā tāpat kā romānu nevarēs pilnīgi saprast cilvēks, kurš nekad nav dienējis PSRS armijā, tāpat neko tādu – tik smeldzīgi asu, jūtīgumu un sāpes, slēpjot aiz vietumis ļoti smieklīgas, vietumis skumjas ironijas – nespēs uzrakstīt cilvēks bez attiecīgas pieredzes.
Plašas diskusijas izraisījusi arī izmantotā valoda vai precīzāk – valodas, respektīvi, Paruļskis ļoti bieži izmanto krievu valodu netulkojot, arī vācu valodu, kaut salīdzinoši daudz mazāk (A. Andruškevičus romānu valodas ziņā pat salīdzinājis ar E. Bērdžesa „Mehānisko apelsīnu”). Paruļskis arī aktīvi izmantojis krievu valodā tik bagāto nenormatīvās leksikas slāni, ietverti arī daudz barbarismu, žargonismu, kā duhs, dembelis, graždanka, čerpaks u. c. Personīgi es šajā apstāklī nesaskatu nekādu trūkumu, jo šīs vairākās valodas organiski iekļaujas romāna stilā un atspoguļotajā situācijā, droši vien būtu naivi no krievu desantniekiem gaidīt poētismus lietuviešu valodā.
Lai arī viedokļi, kā jau vienmēr, atšķiras, romāns ir novērtēts, lasīts, pētīts un pats galvenais – izsaucis interesi par literatūru, par lietuviešu literatūru, kas pavisam noteikti nav mazsvarīgi.
…
