Traģēdijā „Otello” parādīts konflikts starp personību un apkārtējo sabiedrību, bet vairāk maskētā veidā. Pirmajā cēlienā it kā rakursā risinās traģēdijas „Romeo un Džuljeta” tēma: mīlestība, kas cīnās pret apkārtējo vidi, kura atrodas veco - viduslaiku uzskatu varā. Taču mīlestība tūlīt gūst uzvaru, un šī uzvara ir jo nozīmīgāka tāpēc, ka tā izcīnīta pār vienu no visvairāk iesīkstējušiem aizspriedumiem - rasu aizspriedumu. Brabancio netic, ka viņa meita būtu varējusi iemīlēt „melnādaino” bez burvības palīdzības. Tiesas ainā Otello paskaidro, kā šī mīlestība radusies. Tā izaugusi no Otello stāstiem par viņa varoņdarbiem un pārdzīvojumiem, dienot Venēcijas republikas karaspēkā:
„Ir viņai mīļa mana sūrā dzīve,
Man – viņas skaidrā, līdzjūtīgā sirds.”
Viņus vieno nevis aprēķins, nevis vecāku griba, pat ne stihiska tiekšanās vienam pēc otra (kā Romeo un Džuljetu), bet dziļa savstarpēja saprašanās un iekšēja tuvība, t. i., viscēlākā cilvēku mīlestības forma.…
