Negaidītā diagnoze – dilonis, un atlikušie 6 mēneši, izraisīja Edukā pārdomas par savu dzīvi. Viņam šķita, ka viņš nav dzīvojis, ka nav izbaudījis dzīvi. Viņš izjuta žēlumu par visu, visvairāk par savu dzīvi.
„Edukam bija bezgala žēl Tāsītes, Benalīnas, sevis paša un visas šīs savādās dzīves, kas īstenībā bija ne dzīvota, nekā. Tikai strādāta, gaidīta un cerēta, nez kad kādreiz būs dzīve un dzīvošana. ”
Eduks aplūkojot sevi spogulī nodomāja:
„Piere – tāda kā tēvam. Liela kā katla dibens. Mati ilgi neapgriezti. Daudz vilnas. Varētu pusfilca zābaku savelt. Kas par matiem- krāsa ne šāda, ne tāda. Ne tumši, ne gaiši, ne pelēki. Tādi kā uz gaišo pusi. Acis – zilas, ne zilas. Zaļas – ne zaļas. Nez kur pa vidu. …
