Sociālais eksperiments izpilda divas pamatfunkcijas: efekta panākums praktiski- pārveidojamā darbībā un zinātniskas hipotēzes pārbaude. Pēdēja minējumā eksperimenta procedūra pilnīgi akcentēta uz izzinošiem rezultātiem. Eksperiments uzstājas skaidrojošās hipotēzes pārbaudes paša spēcīgākā veida kvalitātē. Pirmajā gadījumā eksperiments novērsts uz praktiskā efekta vadīšanas procesa iegūšanai. Izzinoši rezultāti pārstāv te vadīšanas efekta blakusproduktu. Vadīšanas efektīvo paņēmienu eksperimentālo meklēšanu bīstami savienot ar to, ko mēs parasti saucam par progresīvu pieredzi. Jaunievedumi vispār neattiecas pie zinātniskās eksperimentēšanas sfēras, bet pie jaunievedumu praktiskās pielietošanas. Te rodas sociāli-ekonomiskās, politiskās, sociāli- psiholoģiskās problēmas, kuras ir tālu no eksperimenta loģikas ar izzinošiem mērķiem. [1, 349]
Sociālais eksperiments- pētījuma uzdevumu atrisināšanas metode, kad dažādu vadības un kontroles faktoru ietekmes veidā tiek veiktas izmaiņas sociālajā grupā, tā rīcība un uzvedībā. [2]
Eksperimentālās analīzes loģiku piedāvāja Dž. Stjuarts Mills XIX. gs. Pēc tā saucama Milla piekrišanas likuma nosaka saikni starp diviem vai vairākiem notikumiem, kurus aplūko kā hipotētiskus iemeslus un no otrās puses, kā notikumu, kurš uzskatams par cēlonisku faktoru iespējamu izmeklēšanu. …
