Kopumā autora dzejas valoda ir ļoti saistoša, brīva no aizspriedumiem un pilna ar visdažādākajiem pārsteigumiem. Viens no tiem zināmu frazeoloģismu ievīšanā dzejā
Tev zīle rokā,
Bet mednis kokā
Ir notupies un gardi smej...
5. Kā jau minēju dzejnieks nav aizrāvies ar tēlainās izteiksmes līdzekļu lietojumu.
Visvairāk dzejas tekstā ir lasāmas alegorijas – iedziedājās mušas; dzīve viņus izkastrēs; rasa kodīs kājiņās u.c. Tāpat kā jau iepriekš minēju, tiek izmantoti visdažādākie frazeoloģismi – mazgāt galvu; glaudīt pret spalvu; cilvēks saiet dēlī; draudziņ, esi tintē, u.c. Nav aizmirsts arī par metaforām – gaisa kuģi; zemes krēsls; zelta spēle...
Mazāk atrodami epiteti - zaļi dzeltens dzīvot prieks, moku koks, zelta stari, utt. Pavisam reti ir lasāmi salīdzinājumi – jutīsies kā lācis ogās; soma kā caurs trauks.
Kā dzejas tēlus Melngalvs lielākoties izmanto dažādus dzīvniekus – govis, lāči, lapsenes, vārnas, gulbji, runcis, u.c Bez dzīvnieku pasaules, biežāk izmantotie tēli ir vecmātes un vectēvi, parādot cieņu un bijību pret esošajām vērtībām un tradīcijām.
8. Visnotaļ autora dzeju ir ietekmējis laikmets, kurā viņš dzīvojis un to rakstījis, kas ir 20.gs beigas, laiks, kad daļa sabiedrība dzīvo noteiktos rāmjos, bet otra , brīvībā nonākušie, nebaidās riskēt un cīnās pret pastāvošo varu.
…
