Es apzinos to, ka ceļš uz Latvijas neatkarības atgūšanu bija ārkārtīgi grūts un atbildīgs. Ikviens latvietis, kurš visdažādākajos veidos iesaistījās tajā ceļā, ieguldot savu darbu un ticību, neapšaubāmi bija drosmīgs, mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Atmodas laikā bija īpaši novērojama vienotība, vienprātība un savstarpējs atbalsts. Cilvēki kļuva cits citam tuvāki. Viņi vēlējās palīdzēt viens otram un veicināt vispārības- tautas un valsts mērķus. Tas izpaudās dažādos sabiedriskos un kulturālos pasākumos un darbos. Svarīgi, ka cilvēki apzinājās to, ka vēl ilgu laiku pirms un pēc 1918. gada 18. novembra, cilvēki ir nesuši Latvijas labā smagus upurus. Man šķiet, ka latvieši pat sajuta īpašu atbildību par Latvijas nākotni savu senču priekšā, jo par Latviju tika izliets daudz asiņu un nekādā gadījumā nevarēja tā vienkārši, necīnoties, padoties un atļaut svešai tautai apspiest latviešu nacionālo pašapziņu un tiesības, ieviešot savus noteikumus un aizliegumus.…
