Latvijas valsts tika proklamēta 1918. gadā, taču tās neatkarības periods bija īss, jo jau 1940. gadā sākās Otrais pasaules karš. Neatkarīgās Latvijas laikā valstij bija četri prezidenti no kuriem pati harizmātiskākā personība bija Kārlis Ulmanis. K. Ulmanis Latviju sāka virzīt pa labklājības ceļu, tādēļ tauta viņu mīlēja gan tad, gan atceras, mīl un godina vēl tagad.
Pēc Otrā pasaules kara Latvija zaudēja savu neatkarību un tika iekļauta PSRS sastāvā. PSRS sistēma darbojās kā sistēma, kurā tika uzraudzīts un sodīts ikviens indivīds. Totalitāro sistēmu var salīdzināt ar cietumu, jo ne velti tika ieviests jēdziens- ‘dzelzs priekškars’ (dzelzs restes cietumā, kas norobežo no ārpasaules), kas norobežoja PSRS no citām pasaules valstīm. Aiz šī dzelzs priekškara tika uzraudzīts (izolēts, jo, piemēram, nepastāvēja pulcēšanās brīvība) ikviens indivīds, tika cenzēta indivīda runa, un centās arī ”programmēt” indivīda domāšanu. Kā raksta Mišels Fuko, ka ”šī cietuma ”uzskatāmība”, no kuras mēs tik grūti atraisāmies, vispirms dibinās uz vienkāršu ”brīvības atņemšanas” formu.”1 Tika atņemta indivīda vārda brīvība. Totalitārā vara ar tautu, kas tika nostādīta verga pozīcijā, runāja caur stingru kunga diskursu.
Sabiedrībai kā arī tās valodai bija jābūt uzticīgai un paklausīgai kungam. ”...padomju režīms atšķirībā no ”parastiem” autoritāriem režīmiem pirmām kārtām bija ideoloģisks režīms, kas balstījās ne tikai uz kailu varmācību, bet vienlaicīgi arī uz kontroli pār cilvēku domām. …
